Ceļojums uz Indiju pavasara Navaratri 2009
Laikam stāsts jāsāk ar nelielu atkāpi pagātnē. Par jogu interesējos jau vairāk kā 10 gadus. Visu šo laiku vairāk vai mazāk nopietni pētīju un pielietoju dzīvē jogas filosofiju. Apmeklēju dažādas lekcijas un seminārus, ieguvu zināšanas, vingroju, meditēju, cenšoties uzlabot savu ķermeni un garu. Padziļināti apguvu Ajurvēdu - vēdisko zinātni par veselību, pareizu dzīvesveidu, uzturu.
Ajurvēda nākusi no Indijas, tā ietver sevī arī vēdisko dziedniecisko jeb ārstniecisko sistēmu. Vairākus gadus atpakaļ Vecrīgā neliela domubiedru grupiņa izveidoja ajurvēdas centru „Šakti" („šakti" nozīmē enerģija, spēks, it sevišķi -sievišķā enerģija). „Šakti" dibinātāja ir Diāna Margole, ar kuru pirms gadiem 10 kopīgi apmeklējām vienas un tās pašas jogas nodarbības, bet tad mūsu ceļi pašķīrās, lai atkal savienotos „Šakti" centrā pirms gada.
Pašiem darbojoties „Šakti" centrā, veicot ne tikai ajurvēdiskās procedūras, bet jau arī vadot jogas nodarbības un meditācijas, sapratām, ka garīgās attīstības meklējumos jādodas uz jogas dzimteni – Indiju. Sava Guru meklējumos. Un tā 2008. gada rudenī mēs – „Šakti" meitenes Diāna un Olga, šo rindu autors un mūsu draugs un domubiedrs Toms - nonācām Džagešvarā (Jagesvar), Himalajos, nelielā ciematā pie upes, kuru ieskauj ciedru mežs un kalni.
Ciedri ir netipiski koki Indijai, un aug tikai enerģētiski ļoti spēcīgās vietās. Džagešvarā atrodas ap divus tūkstošus gadus vecs templis, ar kuru saistīts interesants mīts. Tas vēstī, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu Džagešvaras ciedru mežā sēdējis uz kāda celma un meditējis Šiva (Šiva ir viens no galvenajiem dieviem vēdiskajā tradīcijā). Šivam, kā parasti, bijis vienīgi tīģera ādas gurnu apsējs, un tā viņš – puspliks skaists jauneklis sēdējis, iegrimis dziļā meditācijā. Tajā laikā riši (riši – vēdu un jogas radītāji, apveltīti ar pārdabiskām spējām) sūtīja savas sievas uz mežu saplūkt zāli, ko paklāt meditācijai. Sievas aizgājušas uz mežu, ieraudzījušas puspliku skaistu jaunekli, un no tāda skata noģībušas. Gaidījuši riši vairākas dienas savas sievas atgriežamies, bet kad viņas tā arī nav pārradušās, devušies meklēt. Un kad ieraudzījuši mežā uz celma sēžam puspliku jaunekli, un apkārt guļam viņu sievas, nodomājuši, protams, nelabas lietas, un nolādējuši Šivu – lai nokrīt viņam sievu pāridarīšanas ierocis (lasi – dzimumloceklis)!
Šiva no nolādējuma atmodies no meditācijas, un paskaidrojis riši, kas viņš tāds, un ka meditējis un sievas nav aizticis. Riši kļūdu sapratuši, bet riši nolādējums nav atceļams – un Šivam dzimumloceklis nokritis (vēdiskajā tradīcijā Šivas dzimumlocekli sauc par Šiva lingamu, tas ir viens no galvenajiem vēdiskajiem simboliem, tiek attēlots kā loceklis, kas „izaug" no sievietes maksts pamatnes. Šiva lingams simbolizē pasaules duālismu – viss veidojas, saplūstot sievišķajai un vīrišķajai enerģijai vienotā enerģijā, un saplūšanas brīdi duālisms izzūd). Taču Šiva ir dievs, un viņa lingams bijis tik smags, ka Zeme nav spējusi nest tā smagumu, un lūgusi dievus atvieglot tās ciešanas. Tad Višnu (otrs no dieviem vēdiskās tradīcijas trīsdievībā – Brahma, Višnu un Šiva) paņēmis savu slaveno disku, un sacirtis Šivas lingamu 12 daļās, un izmētājis pa visu Indiju. Kopš tā laika šajās 12 vietās Indijā ir uzbūvēti tempļi, kuros atrodas šie 12 lingami; un tās ir svētākās vietas Indijā, kuras jebkurš vēdiskās tradīcijas sekotājs cenšas savas dzīves laikā apmeklēt. Taču šī Šivas lingama „pamatne" atrodas Džagešvarā, un šajā vietā ir uzbūvēts sens templis, ko sauc par Mahamrytunjaya templi (Mahamrytunjaya – tulkojumā „dižais, kas uzvar nāvi").
Šiva lingams šajā templī tiešām ir neticami enerģētiski spēcīgs, rindu autoramm, pirmajā reizē pieejot tuvāk lingamam, sāka džinkstēt galva, un bija jābēg ārā. Ar laiku gan pierod, un var pasēdēt blakus un pameditēt, bet sajūtas vienmēr ir neaprakstāmas – enerģija ķermenī sāk pulsēt un cirkulēt pat tiem, kas to nekad nav jutuši.
3 km no Džagešvaras atrodas Mokšadhama ašrams (ashram – templis, moksha – apgaismība, dham – vieta; tātad – apgaismības sasniegšanas vieta), kuru uzbūvējis ap 120 gadus vecs jogs ar garu vārdu - Shri Shri Prakashanand Sarasvati Teet Maharaj. Par Tīta Maharadža vecumu drošu ziņu nav – pasē viņam ierakstīts dzimšanas gads 1892., bet daudzi viņa skolnieki apgalvo, ka Guru īstenībā ir daudz vecāks.
Pareizāk sakot, templi savam Guru uzbūvējis viens no viņa skolniekiem, kam Guru ieteicis braukt uz Ameriku, kur tas kļuvis par miljonāru, un pateicībā uzbūvējis un uzdāvinājis Gurudži (galotni „-dži" jeb „ji" pievieno aiz cieņas un mīlestības) šo templi. Īstenībā tas ir tempļu komplekss, sastāvošs no vairākiem nelieliem tempļiem un saimniecības un dzīvojamām ēkām, gan ar ārkārtīgi pieticīgiem apstākļiem dzīvošanai. Līdz tam Gurudži aptuveni 20 gadus dzīvojis mazā būdiņā kalna, kas atrodas blakus Mokšadhama ašramam, virsotnē. Vēl pirms tam – jeb lielāko daļu dzīves Gurudži pavadījis, meditējot alās un tempļos Himalajos.
Pēdējos 10 gadus Gurudži veltījis savas ieceres īstenošanai: viņš savā ašramā uzstādījis 12 Šivas lingamus, it kā savācot tos atpakaļ vietā, kur tie bijuši kopā, pirms Višnu tos sacirtis – pie to pamatnes. Taču izgatavot lingamus un uzstādīt ašramā bija tikai darba mazākā daļa. Galvenais bija tos enerģētiski savienot ar tiem 12 lingamiem 12 svētākajos Indijas tempļos, lai tūkstošiem gadu krātā enerģija šajos tempļos ieplūstu Mokšadhama lingamos. Lai svētceļniekiem nebūtu jāceļo pa visu Indiju – lai tie varētu atbraukt uz Mokšadhama ašramu, un vienā vietā „satikties" ar visiem lingamiem. Gurudži stāsta, ka šie lingami stāvēs līdz mūsu civilizācijas beigām, nesot pasaulei mieru un harmoniju.
Lai savienotu Mokšadhama ašrama 12 lingamus ar Indijas svētākajām vietām un tos enerģētiski „salādētu", Gurudži 8 gadus skaitījis speciālu mantru, kura bijusi jānoskaita 16 miljonu(!) reižu. Šī procesa noslēgums bija divas lielas pudžas (pooja –rituāls, veltīts kādu noteiktu mērķu sasniegšanai). Pudžās piedalās diezgan daudz cilvēku (tas gan atkarīgs no pudžas veida); Gurudži rīkotajās pudžās piedalījās 20-30 augsta ranga indiešu (dažādi radžas un maharadžas), un apmēram tikpat panditu (mantru skaitītāji). Un...daži latvieši.
Rituāls noritēja, visiem sēžot apkārt ugunij, skaitot mantras un izpildot dažādas rituālas darbības, un tas ilga 9 dienas. Pēdējā rituālā 2008. g. rudenī piedalījās arī mūsu četrotne. Diānai un Tomam tā nebija pirmā tikšanās ar Gurudži, viņi jau vairākus gadus bija braukuši pie viņa meditēt viņa ašramā, un bija piedalījušies arī iepriekšējā pudžā. Olgai un rindu autoram tā bija pirmā tikšanās ar Gurudži. Mums ierodoties, Gurudži bija ļoti aizņemts, organizējot pasākumu. Gurudži praktiski nestaigā (kā viņš saka – vecuma dēļ), visu dienu viņš pavada, sēžot lotosa pozā uz speciāla paaugstinājuma, kas īstenībā ir milzīga koka gulta. Izdalījis visiem dzeltenus apmetņus, un pārliecinājies, ka visi zin skaitāmās mantras, Gurudži dod savu svētību, un visi dodas „strādāt". Jo sēdēt apmēram 5 stundas dienā pa 1 stundai katrā piegājienā kādā no meditācijas pozām (ja nevar sēdēt lotosa pozā, var sēdēt puslotosa pozā, vai arī tā saucamajā turku pozā) ar mazākiem vai lielākiem pārtraukumiem starp šiem piegājieniem un izpildīt rituālā paredzētās darbības 9 dienas no vietas īstenībā tiešām ir darbs, pie tam ne no vieglākajiem. Taču visi (vai gandrīz visi) apzinās uzdevuma svarīgumu, un arī mēs, ik pa laikam iedzerot kādu tableti pret sāpēm ceļu vai gūžu locītavās, pildam savu uzdevumu. Rituālam tuvojoties beigām, ašramā ierodas liela grupa no Latvijas, kurai Gurudži ļauj arī vienu dienu piedalīties rituālā, un vienu brīdi ir sajūta, ka tālajā Indijā mazā ašramā Himalajos ciedru meža vidū latviešu ir vairāk kā indiešu. Arī mums uz pēdējām rituāla 5 dienām pievienojas vēl daži mūsu draugi, un latviešu pozīcijas tiek galīgi nostiprinātas.
Rituālam beidzoties, visi aizbrauc. Gurudži ir noguris, bet apmierināts – mērķis ir sasniegts. Lingami ir uzlādēti, un var kalpot savam cēlajam mērķim. Un ašramā paliek klusi un mierīgi – kā tur ir parasti. Mēs četri arī vairākas dienam guļam viesnīcā Džagešvarā, izguļoties (rituāls sākās 7 rītā, līdz tam vēl bija jānomazgājas un jānoiet 3 km cauri ciedru mežam, kas gan ir neizsakāmi skaista pastaiga rīta agrumā), un atpūtinot sāpošos locekļus. Katru dienu arī aizejam apciemot Gurudži. Viņš beidzot var ar mums aprunāties. Un saka, ka grib mums palīdzēt ar meditācijām, un liek priekšā savākt līdz 12 cilvēku lielu grupu un pēc pusgada braukt uz 9 dienām meditēt pie viņa uz ašramu. Vārdu sakot, organizēt meditācijas un jogas nometni. Mēs esam ļoti priecīgi par tādu piedāvājumu, Gurudži arī iedvesmojas, saraksta pat nometnes programmu (kas gan izskatās diezgan drastiska – no 7 rītā līdz 5 vakarā, divu stundu meditācijas ar 5 minūšu pārtraukumiem, un 2 stundu pārtraukumu pusdienām), un par grupas vadītāju izraugās Diānu. Un notiek kaut kas negaidīts. Gurudži acīmredzot ir tik apmierināts ar Diānas meditācijām rituāla laikā, ka dod Diānai iniciāciju. Iniciācija nozīmē, ka Guru dod cilvēkam jaunu vārdu, dod personīgo mantru, un nodod savu spēku, pieslēdzot savai enerģijai un savām zināšanām. Diānai dod vārdu Lakshmi Devi (pārticības – gan pasaulīgās, gan garīgās – dieviete). Sajūtas mūsu četrotnei neaprakstāmas. Diānai tā ir kā dzimšana par jaunu, un mēs priecājamies viņai līdzi, gan īsti neapjaušot viņas izjūtas. Jo tās nav aprakstāmas, kamēr pats neesi izbaudījis.
Atvadoties, Gurudži arī novēl mums pusgada laikā, kas atlicis līdz nākošajam braucienam, trenēties katru dienu sēdēt lotosa pozā, lai atbraucot, varētu labi meditēt (šo viņa ieteikumu gan vieglprātīgi palaižam garām ausīm, par ko nožēlojam nākamajā braucienā). Atpakaļceļā iebraucam pie mūsu paziņas, kas gadus 7 jau ir precējusies ar indieti un dzīvo Indijā. Pie viņas nejauši uzejam par Krievijas Budu sauktā Iļjas Beļjajeva grāmatiņu „Apziņas telpa", kurā – mums par izbrīnu – viena nodaļa veltīta mūsu Gurudži Tītam Maharadžam. Tur lasām, ka Gurudži savu vārdu Tīts ieguvis no vienas no alām Himalajos ar tādu pašu nosaukumu, kurā meditējis ilgus gadus, un ka angļu valodu iemācījies 110 gadu vecumā (Gurudži tiešām runā labā angļu valodā). Grāmatiņā lasām arī apstiprinājumus mūsu novērojumiem: ka Gurudži ēd tikai vienu nelielu lēcu zupiņas sķīvīti dienā, un var neēst neko mēnešiem ilgi, kad „iekrīt" dziļā meditācijā jeb samadhi (skat. raksta sākumā mītu par Šivu).
Šī gada pavasarī īstenojam mūsu un Gurudži ieceri, un jau 9 cilvēku sastāvā dodamies uz „meditācijas nometni" pie Gurudži. Mūsu četrotnei pievienojušies Otto (kas dzīvojis Indijā vairākus gadus, sen jau pazīst Gurudži, un kam Gurudži jau pirms kāda laika devis vārdu Rama), Irina no „Šakti" centra, un mūsu paziņas Jurģis, Ieva un Raimonds. Visi ilgāk vai mazāk esam nodarbojušies ar jogu un izotēriskām padarīšanām, un domājam, ka esam gatavi 9 dienu meditācijas nometnei. Taču drīz pie Gurudži ašramā saprotam, kā esam kļūdījušies. Vienīgā, kas spēj vairākas stundas no vietas sēdēt lotosa pozā un meditēt, ir Ieva. Gurudži to novērtē un jau pirmajā dienā dod viņai vārdu – Sarasvati (zināšanu dieviete). Pat Diānai, kas agrāk sēdējusi bez problēmām meditācijas pozās stundām ilgi, šoreiz gūžas locītavas liek par sevi zināt. Tādēļ Gurudži dod Ievai uzdevumu – katru rītu pirms meditācijām novadīt mums jogas nodarbību (Ieva ir jogas skolotāja). Paldies Dievam, Gurudži ir mīkstinājis savu sākotnēji drastisko meditācijas nometnes programmu, un joga mums sākas 9 no rīta, 10-tos sākam meditēt. Tā kā pat dabūjam izgulēties (ēst gan no rīta nav ieteicams, jo meditācijai ir nepieciešams tukšs vēders).
Gurudži ir neparasts jogs un Guru. Viņš neveltī laiku stundām gariem skaidrojumiem par jogas filosofiju, vēdām utt. 10 dienu laikā, ko esam pie Gurudži, viņš mums varbūt reizes trīs nolasa īsu dzīves pamācību. Kuras būtība ir sekojoša: galvenais ir katru dienu vismaz 2 stundas sēdēt lotosa pozā un meditēt. Gurudži saka, ka tāda ir viņa pieredze, un ka ja mēs tā darīsim – mēs būsim vienmēr pilnīgi veseli un arī dzīvosim vismaz līdz 100 gadiem. Un meditācija sākoties tikai tad, kad cilvēks var nekustīgi nosēdēt kādā meditatīvā pozā vismaz 2 stundas. Noskatījies, cik grūti mums iet ar nekustīgu sēdēšanu, Gurudži paziņo, ka šoreiz mums nekāda meditācijas nometne nebūs, ka šoreiz mēs tikai trenēsimies nekustīgi sēdēt. Un tā, bruņojušies ar ikrīta Ievas vadītajās jogas nodarbībās vingrākiem locekļiem un manis kā daktera izsniegtajām pretsāpju tabletēm, mēs tiekam sasēdināti pie 12 lingamiem, un trenējamies sēdēt. Ap vieniem dienā Gurudži mūs baro ar pusdienām, un tad 1,5 stundu mēs sakrītam saulītē zālē izstiept kājas beidzot taisnas un atpūtināt muguras. Un tad seko pēcpusdienas meditācijas.
Ar katru dienu sēdēšana sokas arvien labāk, un pēdējās dienās beidzot jūtam, ka Gurudži sāk ar mums kārtīgi meditēt. Katram notiek individuāls process, ko aprakstīt ir grūti. Sēžam pie lingamiem, un Gurudži kā cāļu māte (vai tēvs) sēž uz savas gultas lingamu galā, vadot mūsu meditācijas. No malas tas nepavisam izskatās pēc meditācijām. Gurudži lasa avīzi, runā pa mobilo telefonu, vai sabļaujas ar ašrama kalpotājiem, un tai pašā laikā meditē ar mums. Man nereti mani paziņas Latvijā, kas nodarbojas ar jogu, saka – iemāci mūs meditēt. Kas jādara - viņi jautā. Pie Gurudži ir tas joks – ka jādara nav pilnīgi nekas. Ir tikai jāsēž, un, kā saka Gurudži – jāaizmirst sevi. Aizmirstiet, kas jūs esat, viņš saka. Aizmirstiet – vai jūs esat vīrietis, vai sieviete. Nekādu domu. Tukša galva, tīra apziņa. Un tad jūs esat gatavs meditācijai. Un Gurudži savienojas ar jūsu apziņu, un „māca" cilvēku meditēt. Īstenībā šī „pilnīgi nekā nedarīšana" ir šausmīgi grūts pasākums. Ne tikai jāvar nekustīgi sēdēt meditatīvā pozā, bet arī – pamēģiniet paši - nedomāt ne par ko, piemēram, stundu. Aizmirst visu. Un sapratīsiet, cik tas grūti. Es personīgi nodarbojos ar jogu vairāk kā 10 gadus, un pie Gurudži „sēdēšanas nometnē" sapratu, cik man vēl tālu līdz meditācijai. Ķermenis sāp, domas skraida. Kad saku to Gurudži – viņš māj ar galvu, jā, viņš saka, es domāju, jūs pat īsti nevarat iedomāties, kas ir meditācija.
Taču Gurudži acīmredzot paliek ar mums apmierināts, jo, mūsu nometnei ejot uz beigām, pajautā katram dzimšanas laiku, datumu un vietu, sastāda katram horoskopu (Gurudži ir arī vēdiskās astroloģijas speciālists), un atbild uz katru interesējošiem jautājumiem par viņa horoskopu. Man jautājumu īsti nav, jo pats arī gadiem nodarbojos ar vēdisko astroloģiju, un esmu izpētījis savu horoskopu krustu šķērsu. Kad to saku Gurudži, viņš tikai nosmīn, un saka – bet viņam gan ir šis tas man sakāms! Gurudži jautā, vai man ir sieva. Atbildu, ka esmu bijis precējies divas reizes, un jau paspējis divas reizes izšķirties. Gurudži pajautā, kurā gadā apprecējos pirmo reizi. Pēc manas atbildes viņš man paziņo ko nedaudz šokējošu – ka man šajā dzīvē būs 5(!) sievas! Sapratis, ka man draud vēl trīs, es tikai novaidos. Un lūdzu Gurudži, vai nevar kaut kā šo skaitu samazināt. Gurudži aizdomājas (tādos brīžos škiet, ka viņš dodas kādās citās dimensijās), un tad saka – OK, vēl tikai viena. Es atvieglots un priecīgs nopūšos.
Taču turpmāk notiek kaut kas mums pilnīgi necerēts. Gurudži paziņo, ka viņš kļūst vecs, un grib nodot rūpes par ašramu kādam citam. Šajā sakarā viņš ir iecerējis izveidot tādu kā biedrību (Trust), un mēs deviņi kļūstam par šīs biedrības pirmajiem locekļiem. Mums vietējā ciematā liek nofotografēties, un mūsu bildes tiek ielīmētas biedrības grāmatā (bildēšanās ir diezgan interesanta: Džagešvaras fotoveikaliņā mūs apsēdina uz ķebļa, viens indietis aizmugurē tur baltu segu, otrs ar digitālo fotoaparātu bildē, un bildes ir gandrīz uzreiz gatavas). Gurudži ir arī izdomājis biedrības nosaukumu: Ganga Geeta Gayatree Meditation and Yoga Exercise International Spiritual Trust (Ganga Gita Gajatrī Meditācijas un Jogas vingrinājumu starptautiskā garīgā biedrība). Gurudži paziņo, ka Mokšadhama ašrams mums kā biedrības biedriem ir tagad mūsu mājas, un mums jāapskata visas ēkas, lai nospriestu, kur nepieciešami kādi uzlabojumi, remonts, utt. Un ka varam jebkurā laikā šeit ierasties, dzīvot, pieskatīt ašramu, meditēt vai darīt ko citu, ka mūs šeit vienmēr pabaros un izguldīs. Mums mutes paliek arvien vairāk vaļā. Bet tas vēl nav viss. Gurudži saka, ka šajā sakarā viņš mums visiem dos arī iniciāciju. Un pa vienam izsauc pie sevis katru no mums, un tā Lakshmi Devi (Diānai), Ramam (Otto), Sarasvati (Ievai) pievienojas Vishnu (Raimonds), Uma Devi (Olga), Ramma (Irina), Shiva (Jurģis), Narayan (Toms), un Krishna (rindu autors, skat. 9. attēlu). Gurudži acīmredzot ir iekritis īpašos labvēlības uzplūdos, jo praktiski visi ir vēdiskā panteona dievu vārdi.
Sajūtas visiem ir neaprakstāmas. Visi jūtam, ka kopā ar vārdiem esam saņēmuši daļu no Gurudži gaismas. Atpakaļceļā jau pustumsā caur ciedru mežu nespējam novaldīt prieka, laimes, pateicības un mīlestības sajūtas, kas mūs pārpilda.
Uz atvadām Gurudži atkal novēl mums katru dienu praktizēties sēdēt lotosa pozā, un saka, ka esam beidzot neslikti satrenējušies sēdēt, un nākošreiz mums beidzot būšot īsta meditācijas nometne. Nākošā reize tiek plānota atkal pēc pusgada – rudenī. Otto ir nodomājis precēties, un Gurudži atkal mūs pārsteidz – saka Otto, lai ņem līgavu nākošreiz līdzi, un pēc meditācijas nometnes pēc pāris dienu atpūtas viņš sarīkos viņam lepnas kāzas, uzaicinās tūkstoti savu sekotāju, būšot lielas dzīres, un viņš par visu maksāšot pats. Otto tikai pārsteigts un aizgrābts māj ar galvu. Un tad Gurudži izmet atkal kārtējo joku – saka Jurģim, ka arī viņam būtu jāprecas kopā ar Otto, un ka viņam ir pusgads laika atrast sievu. Savukārt man Gurudži paziņo, ka nākošreiz būšot ne tikai meditācijas nometne, bet arī ārstnieciska nometne – tā kā man esot labas ajurvēdas zināšanas (Gurudži mūsu nometnes laikā testēja manas zināšanas, izliekoties par slimu un pieprasot viņu ārstēt), tad viņš paziņošot visiem apkārtnes zemniekiem un citiem vietējiem iedzīvotājiem, ka tie var ierasties pie manis pēc palīdzības. Ka es viņus izmeklēšot (man esot jāpaņem līdzi fonendoskops un citi rīki, kas man nepieciešami), nozīmēšot viņiem ajurvēdiskos preparātus, un ja viņi nespēšot tos nopirkt, tad mēs paši viņiem tos nopirkšot. Un nobeigumā Gurudži vēl piebilst, ka pat ja es viņiem nenozīmēšot nekādus preparātus, es viņus ārstēšot ar savu blessing (svētība), kuru viņš man dodot. Tā, devis katram kaudzi vielas pārdomām, Gurudži novēl uz nākošo meditācijas nometni atvest vēl vairāk cilvēku, un mēs šķiramies. Līdz nākošai reizei.
